14. gadsimtā latgaļu tērpus skāra lielas pārmaiņas. Tumši zilās villaines ar ieausto bronzas gredzentiņu rakstu nomainīja rūtainas vai joslās rakstainas plecu segas no vilnas un lina. Izmainījās aproču formas un ornamenti. Gan villaiņu, gan arī vainagu rotāšanai izmantoja dzeltenas stikla pastas krellītes, sīkas bronzas spirālītes un alvas-svina rozetes. Metāla vainagus
nomainīja no auduma darinātie ar uzšūtu rotājumu joslām. Pēc senas tradīcijas tiem mugurpusē pievienoja piekarus, kas darināti no krāsotiem vilnas pavedieniem un bronzas spirālītēm. Piekari noslēdzās ar grezniem rombveida pinumiem. Pamazām izzuda arī senāk raksturīgie metāla kaklariņķi, ko aizstāja ar ievesto stikla kreļļu un kauri gliemežvāku kaklarotām.
Tērpus, kas rekonstruēti, balstoties uz arheoloģiskajos izrakumos iegūtajiem materiāliem – audumu fragmentiem, rotājumiem un rotām, sauc par arheoloģiskajiem tērpiem. Latvijā vienīgais pieejamais avots par vietējo iedzīvotāju – kuršu, zemgaļu, sēļu, latgaļu, kā arī lībiešu un vendu apģērbu līdz 16. gadsimta beigām, ir arheoloģiskajos izrakumos iegūtās liecības. Senākie rekonstruējamie tērpu materiāli pieejami, sākot ar 7. gadsimtu. Arheoloģiskajos tērpos dominē tumši zilā krāsa un tiem raksturīga metāla rotājumu izmantošana. Šos tērpus papildināja arī liels skaits rotu, kas katrai no ciltīm bija atšķirīgas. Daļa seno darināšanas tradīciju pārveidotā veidā saglabājušās cauri gadsimtiem un radušas atspoguļojumu vēlākajos tautastērpos.