13. gadsimta vendu sievietes tērpa rekonstrukcija
Īsumā
Vendi – Baltijas somu iedzīvotāju grupa, kas minēta 13. gadsimta Indriķa hronikā, dzīvojuši Ziemeļrietumkurzemē, bet kuršu ekspansijas rezultātā pārcēlušies uz dzīvi pie Rīgas, bet vēlāk apmetušies latgaļu apdzīvotā teritorijā pie Cēsīm. Vendu sieviešu tērpa komplektācija un apdare bija līdzīga radniecīgo lībiešu tērpiem. 13. gadsimtā ierastos villaiņu rotājumus papildināja dzeltenas stikla masas krellītes. Tās kopā ar gredzentiņiem un rozetēm uzšuva audumam. Atkarībā no rotājuma joslas platuma, stūros veidoja dekoratīvus pušķus. Vainagu vietā sēja šauras rotātas matu lentes. Arī jostu galiem mēdza veidot metāla rotājumu. Lielākā atšķirība izpaudās rotās – tās bija vienkāršākas un tika izmantotas mazāk. Raksturīgākās no tām bija īpaša veida rotadatas un kreļļu kaklarotas, kas vērtas uz metāla stieplēm.
Vēsture un izcelsme
Tērpus, kas rekonstruēti, balstoties uz arheoloģiskajos izrakumos iegūtajiem materiāliem – audumu fragmentiem, rotājumiem un rotām, sauc par arheoloģiskajiem tērpiem. Latvijā vienīgais pieejamais avots par vietējo iedzīvotāju – kuršu, zemgaļu, sēļu, latgaļu, kā arī lībiešu un vendu apģērbu līdz 16. gadsimta beigām, ir arheoloģiskajos izrakumos iegūtās liecības. Senākie rekonstruējamie tērpu materiāli pieejami, sākot ar 7. gadsimtu. Arheoloģiskajos tērpos dominē tumši zilā krāsa un tiem raksturīga metāla rotājumu izmantošana. Šos tērpus papildināja arī liels skaits rotu, kas katrai no ciltīm bija atšķirīgas. Daļa seno darināšanas tradīciju pārveidotā veidā saglabājušās cauri gadsimtiem un radušas atspoguļojumu vēlākajos tautastērpos.