11.–12. gadsimta latgaļu sievietes tērpa rekonstrukcija
Īsumā
11. un 12. gadsimta latgaļu sievietes tērpu raksturoja grezna villaine un bagāts rotu klāsts, kas norādīja uz valkātājas īpašo stāvokli sabiedrībā. Tumši zilā villaine viscaur tika noklāta ar bronzas rotājumiem un uz krūtīm sasprausta ar saktu. No rotām greznākie bija metāla vainagi un kaklariņķi, kurus lielā skaitā lika kopā ar važiņrotu. Rokas klāja spirālaproces un vairāki gredzeni.
Vēsture un izcelsme
Tērpus, kas rekonstruēti, balstoties uz arheoloģiskajos izrakumos iegūtajiem materiāliem – audumu fragmentiem, rotājumiem un rotām, sauc par arheoloģiskajiem tērpiem. Latvijā vienīgais pieejamais avots par vietējo iedzīvotāju – kuršu, zemgaļu, sēļu, latgaļu, kā arī lībiešu un vendu apģērbu līdz 16. gadsimta beigām, ir arheoloģiskajos izrakumos iegūtās liecības. Senākie rekonstruējamie tērpu materiāli pieejami, sākot ar 7. gadsimtu. Arheoloģiskajos tērpos dominē tumši zilā krāsa un tiem raksturīga metāla rotājumu izmantošana. Šos tērpus papildināja arī liels skaits rotu, kas katrai no ciltīm bija atšķirīgas. Daļa seno darināšanas tradīciju pārveidotā veidā saglabājušās cauri gadsimtiem un radušas atspoguļojumu vēlākajos tautastērpos.