Bauņu meitas tērps

Daiļām meitām no Ziemeļvidzemes

Īsumā

• Bauņu meitai mugurā ir tunikveida piegriezuma krekls ar vaļēju dūrgalu
• Kreklu pie pakakles sasprauž ar mazu saktiņu
• Brunči un ņieburs darināti no sarkani zaļi rūtaina vilnas auduma
• Ņieburs ir rotāts ar stikla salmiņu un sarkandzeltenu diegu izšuvumu un aizdarāms ar divām diegu pogām
• Brunču apakšmala rotāta ar sarkanām vilnas auduma uzšuvēm, kuras apstrādātas ar dzeltenu diegu izšuvumu
• Meita galvā liek sarkanu, sapītu matauklu (sarkana austa auduma lenta), kuras gali ir izšūti
• Kājās ir baltas, adītas zeķes un melnas, slēgtas kurpes

Vēsture un izcelsme

Vidzemi no Latgales atdala Pededzes un Aiviekstes upes, no Sēlijas un Zemgales - Daugava, bet ziemeļos tā robežojas ar Igaunijas Republiku. Vidzemē tradicionāli izšķir vairākus tautastērpu nēsāšanas un darināšanas tipus un apvidus: Piebalgas, Lielvārdes, Krustpils, Rietumvidzemes, Ziemeļvidzemes un Austrumvidzemes.

Šī etnogrāfiskā novada tautastērpi pamatā veidojušies uz seno latgaļu un lībiešu kultūras tradīciju pamatiem. Vidzemes lielākajā daļā nēsāja tunikveida kreklus ar balto darbu tehnikā izšūtu rotājumu. Ļoti bagātīgi un koši bija sieviešu brunči - svītroti, šķērssvītroti, rūtaini, rakstaini. Lielvārdes reģionam raksturīgi ņieburbrunči. Tos apjož ar sarkani balto, rakstaino jostu, kas dzīvo paralēlu dzīvi un ir kā patstāvīgs latviešu kultūras simbols.

Tautastērpa autors - Tautastērpu centrs "Senā klēts"