Arheoloģiskais lībiešu sievas tērps

Daiļām meitām no

Īsumā

• Lībiešu sievai mugurā ir tunikveida piegriezuma krekls ar vaļējiem dūrgaliem
• Plecos spraužamie brunči darināti no brūna vilnas auduma
• Ap vidu apsieta celmaine – celos austa josta, pie kuras piestiprināts neliels nazītis
• Bagātīgākā tērpa daļa ir rotas – važiņu rota, kura sastāv no sešām važiņām, piekariņiem un bruņurupuču saktām, divi kaklariņķi un kauri gliemežvāku kaklarota
• Sievas pirkstus rotā spirālgredzeni un uz katras rokas uzvilktas aproces
• Galvu rotā divi galvasauti – viens balts linu un otrs tumši zils vilnas, kura mala rotāta ar metāla spirālītēm
• Kājas aptītas ar kājautiem un uzvilti ādas zābaciņi

Vēsture un izcelsme

Jau mūsu ēras pirmajos gadu simtos dažādām ciltīm bija savdabīgas apģērba, rotāšanās un apbedīšanas tradīcijas. Pēc atrastajām senlietām un audumu fragmentiem iespējams rekonstruēt pat no 7. līdz 13. gadsimtam valkāto apģērbu. Līdz pat 13. gadsimtam kurši mēdza aizgājējus sadedzināt, bet, līdz ar kristietības ienākšanu Latvijas teritorijā, virsroku ņem apbedīšanas tradīcija. Pārsvarā baltu ciltīs mirušos apbedīja, tādejādi ļaujot artefaktiem saglabāties un dot mums kaut nelielu priekšstatu par tā laika apģērbu.

Arheoloģisko tērpu grupā var izšķirt kuršu, zemgaļu, sēļu, lībiešu un latgaļu tērpus. Galvenās atšķirības slēpjas rotās, kuras arī ir visvairāk atrastie artefakti. Lībiešu sievietēm raksturīgi plecos sienamie brunči un to saspraušana ar bruņurupuču saktām vai rotadatām. Kuršiem raksturīgas lentveida aproces, kuras nēsāja uz katras rokas vairākas, līdz pat 10 vienībām. Latgaļiem raksturīgas aproces ar zvēru galvām. Zemgaļu rotas darinātas no sudraba, alvas, bronzas, dzelzs.

Standarta tērpa komplekts  - krekls, svārki vai bikses, kājauti, apavi un apmetnis. Jau toreiz valkāti tunikveida linu vai smalkas vilnas krekli bez apkakles un balti vai brūngani vilnas brunči, kurus apjoza ar jostu, kas darināta mežģītā pinuma vai celu tehnikā. Uz pleciem segtas tumši zilas villaines, kas bagātīgi rotātas ar gredzentiņiem, spirālītēm un rakstainiem celu apaudiem. Sākotnēji visās baltu apdzīvotajās zemēs sastopami bronzas spirālīšu vainagi. Sievas valkājušas galvasautus un no 14. gadsimta arī galvai pieguļošas auduma cepurītes ar bronzas rotājumiem.