Lībieši vīriešu tērpus veidoja atturīgi. Tikai atsevišķos gadījumos tiem ir konstatēta īpaša apdare. Ar rotājumiem izcēla jakas kakla iegriezuma malas, kuras apšuva ar alvas-svina rozešu rindām. Jakas kakla iegriezuma lejasdaļa tika aizsprausta ar saktu, bet ap vidu lika ādas jostu ar greznā ādas makstī piekarinātu nazi. Rotu skaits vīriešiem bija neliels – tikai viena sakta apģērba saspraušanai, viena vai divas aproces un gredzens.
Tērpus, kas rekonstruēti, balstoties uz arheoloģiskajos izrakumos iegūtajiem materiāliem – audumu fragmentiem, rotājumiem un rotām, sauc par arheoloģiskajiem tērpiem. Latvijā vienīgais pieejamais avots par vietējo iedzīvotāju – kuršu, zemgaļu, sēļu, latgaļu, kā arī lībiešu un vendu apģērbu līdz 16. gadsimta beigām, ir arheoloģiskajos izrakumos iegūtās liecības. Senākie rekonstruējamie tērpu materiāli pieejami, sākot ar 7. gadsimtu. Arheoloģiskajos tērpos dominē tumši zilā krāsa un tiem raksturīga metāla rotājumu izmantošana. Šos tērpus papildināja arī liels skaits rotu, kas katrai no ciltīm bija atšķirīgas. Daļa seno darināšanas tradīciju pārveidotā veidā saglabājušās cauri gadsimtiem un radušas atspoguļojumu vēlākajos tautastērpos.