11.-12. gadsimta vīrieša tērpa interpretācija
Īsumā
Vīriešu ikdienas apģērbs sastāvēja no linu krekla, vilnas auduma biksēm, jakas, sietavām un cepures. Tajā tikpat kā neizpaudās nekādas etniskas pazīmes vai atšķirības, jo apģērbs bija lietišķs un bez īpašiem greznojumiem. Kājās vilka ādas puszābakus, virsējo apģērbu nostiprināja ar ādas jostu, kas reizēm bija rotāta apkalumiem. Rotas vairāk izmantoja praktiskai vajadzībai – kreklu un jaku saspraušanai. Greznumlietas lietoja nelielā skaitā – dažkārt vīrieši lika uz rokām aproces un pirkstos vilka gredzenus. Tikai augsti situēti sabiedrības locekļi valkāja vairāk rotu, un tās bija īpaši kvalitatīvas.
Vēsture un izcelsme
Tērpus, kas rekonstruēti, balstoties uz arheoloģiskajos izrakumos iegūtajiem materiāliem – audumu fragmentiem, rotājumiem un rotām, sauc par arheoloģiskajiem tērpiem. Latvijā vienīgais pieejamais avots par vietējo iedzīvotāju – kuršu, zemgaļu, sēļu, latgaļu, kā arī lībiešu un vendu apģērbu līdz 16. gadsimta beigām, ir arheoloģiskajos izrakumos iegūtās liecības. Senākie rekonstruējamie tērpu materiāli pieejami, sākot ar 7. gadsimtu. Arheoloģiskajos tērpos dominē tumši zilā krāsa un tiem raksturīga metāla rotājumu izmantošana. Šos tērpus papildināja arī liels skaits rotu, kas katrai no ciltīm bija atšķirīgas. Daļa seno darināšanas tradīciju pārveidotā veidā saglabājušās cauri gadsimtiem un radušas atspoguļojumu vēlākajos tautastērpos.