Vēsture & būtība

Par TRADICIONĀLO TAUTASTĒRPU sauc zemnieku apģērbu, kas ir veidojies un attīstījies daudzu gadsimtu gaitā un pastāvējis līdz 19. gadsimta vidum, kad to nomainīja pilsētas modes tipa tērps. Tautas apģērbs ar atsevišķiem novadiem raksturīgām īpatnībām, kādu to pazīstam šodien, galvenokārt nāk no 19. gadsimta otrās puses.

19. gadsimtā Eiropā radikāli izmainījās plašu tautas masu ģērbšanās kultūra. Kaut arī tautas māksla ir nosacīti konservatīva, tomēr apģērba attīstība bija diezgan dinamiska, kā rezultātā vecās kultūras vērtības izgāja no aprites un jaunās ieņēma to vietu.

Arī latviešu tautastērpā strauji tika pārņemtas vairākas pilsētnieciskā apģērba formas, īpaši vīriešu tērpu piegriezumā vai komplektējumā. Vīrieši bija pirmie, kas jau 19.gadsimta pirmajā pusē pārgāja no tautā nēsātā tradicionālā piegriezuma apģērba uz klasisko angļu tipa uzvalku. Nemainīgs savā piegriezumā palika vienīgi tradicionālais tunikveida krekls. Tātad savos pamatos mūsdienu vīriešu apģērbs ir ar 200 gadu senām tradīcijām.

Sieviešu apģērbs uz pilsētas tipa modi pārgāja vēlāk, 19. gadsimta otrajā pusē. Tas pārstāvēja tā saucamo kostīmkleitu – no vienkrāsaina, svītraina vai rūtaina auduma šūtu kostīmu, kas sastāvēja no brunčiem un jakas. Pie kakla redzama balta krekla apkaklīte.

Izmaiņas zemnieku apģērbā notika:

- parādoties jauniem apģērba gabaliem, piemēram, jakām, aubēm, mežģīņu apkaklēm, zīda lakatiem, u. c.;

- sākot lietot jaunus, tajā laikā mūsu reģionam vēl netradicionālus materiālus un audumus no zīda un kokvilnas šķiedrām;

- mainoties apģērba piegriezumam: taisnā diegā piegrieztos apģērba gabalus nomainīja profesionāla drēbnieka, pēc speciāli veidotām diezgan sarežģītām piegrieztnēm šūtais apģērbs.

Jaunie priekšmeti nomainīja vecos apģērba gabalus vai arī kļuva par to papildinājumu.

19. gadsimta nogalē tautā pieauga interese par savu tradicionālās kultūras mantojumu, bet plašās tautas masās jau dominēja pilsētas tipa modes apģērbs. Rezultātā bija neiespējami iegūt pilnu tautastērpa komplektu no vienas apdzīvotās vietas un no viena cilvēka, tāpēc muzejos nonāca atsevišķas apģērba daļas, no kurām bija problemātiski rekonstruēt konkrētās vietas un laika tradicionālo tautastērpu.

Pirmie tautastērpu rekonstrukciju autori (mākslinieki, skolotāji un muzeju darbinieki) atsevišķi savāktos priekšmetus vienkārši salika kopā, ievērojot tikai teritoriālo principu, uzsverot apģērba daļu īpatnības un to daudzveidību, mazāk uzmanības pievēršot konkrētu apģērba daļu un komplektu pastāvēšanas laikam un to attīstības pēctecībai. Bieži šīs rekonstrukcijas vērtējamas kā atsevišķu personu subjektīvs fantāzijas auglis, kas ne vienmēr atbilda vēsturiskajai patiesībai.

20. gadsimta sākumā, attīstoties latviešu tautas mākslai un arī Dziesmu svētku kustībai, tradicionālo tautastērpu kvalitātes uzlabošanā iesaistījās tādi sabiedrībā ievērojami kultūras darbinieki kā Rihards Zariņš, mākslinieki – Jēkabs Bīne, Ansis Cīrulis, Ādolfs Karnups, Kristīne Pāvuliņa, Jānis Sudmalis, Arvīds Dzērvītis, bet 20. gadsimta trīsdesmitajos gados arī Mērija Grīnberga (seniore), kā rezultātā 20. gadsimta trīsdesmitajos gados Dziesmu svētku laikā tika rīkotas tautas- tērpu skates, par tradicionālo tautastērpu tika izdotas virkne grāmatu un veikti vairāk vai mazāk veiksmīgi tērpu atdarinājumi. Tā laika izdevumos galvenokārt tika attēlots latviešu svētku tērps, kas arī radīja to latviešu tradicionālā tautastērpa modeli ar zināmām novadu savdabībām, kuras mēs vēl šodien atpazīstam kā Vidzemes, Latgales, Augšzemes, Zemgales, Kurzemes tautastērpu.

Tradicionālā tautastērpa maiņas tempi visos kultūrvēsturiskajos apgabalos nebija vienādi, tādēļ tradīciju un jauninājumu proporcijas dažādos novados bija atšķirīgas. Rezultātā daudzās vietās vienlaicīgi saglabājās gan senāki, gan jaunāki tērpu darināšanas un rotāšanas paņēmieni, kas cits citam uzslāņojās un reizēm pastāvēja paralēli.

Tērpus, kas rekonstruēti, balstoties uz arheoloģiskajos izrakumos iegūtajiem materiāliem – audumu fragmentiem, rotājumiem un rotām, sauc par ARHEOLOĢISKAJIEM TĒRPIEM. Latvijā vienīgais pieejamais avots par vietējo iedzīvotāju – kuršu, zemgaļu, sēļu, latgaļu, kā arī lībiešu un vendu – apģērbu līdz 16. gadsimta beigām ir arheoloģiskajos izrakumos iegūtās liecības. Senākie rekonstruējamie tērpu materiāli pieejami, sākot ar 7. gadsimtu. Arheoloģiskajos tērpos dominē tumši zilā krāsa un tiem raksturīga metāla rotājumu izmantošana. Šos tērpus papildināja arī liels skaits rotu, kas katrai no ciltīm bija atšķirīgas. Daļa seno darināšanas tradīciju pārveidotā veidā saglabājušās cauri gadsimtiem un radušas atspoguļojumu vēlākajos tautastērpos.

Save

Save

Save