Minsteres latviešu tautas deju kolektīvs “MiLaDeKo” par tērpu kolekciju dejotājiem saņēmis Voldemāra Cīruļa piemiņas latviešu tautas tērpu izstādes-konkursa 2022 atzinību.
Autori: Astrīda Skudrīte, "Vēverīšas" (bikses, veste, mētelis), Dace Kupče-Bunce (krekls), Daiga Pikure, "Vēverīšas" (krekls), Dagnija Kupče (veste, mētelis), Andris Kačkāns (zābaki).
Lībieši vīriešu tērpus veidoja atturīgi. Tikai atsevišķos gadījumos tiem ir konstatēta īpaša apdare. Ar rotājumiem izcēla jakas kakla iegriezuma malas, kuras apšuva ar alvas-svina rozešu rindām. Jakas kakla iegriezuma lejasdaļa tika aizsprausta ar saktu, bet ap vidu lika ādas jostu ar greznā ādas makstī piekarinātu nazi. Rotu skaits vīriešiem bija neliels – tikai viena sakta apģērba saspraušanai, viena vai divas aproces un gredzens.
Vīriešu ikdienas apģērbs sastāvēja no linu krekla, vilnas auduma biksēm, jakas, sietavām un cepures. Tajā tikpat kā neizpaudās nekādas etniskas pazīmes vai atšķirības, jo apģērbs bija lietišķs un bez īpašiem greznojumiem. Kājās vilka ādas puszābakus, virsējo apģērbu nostiprināja ar ādas jostu, kas reizēm bija rotāta apkalumiem. Rotas vairāk izmantoja praktiskai vajadzībai – kreklu un jaku saspraušanai. Greznumlietas lietoja nelielā skaitā – dažkārt vīrieši lika uz rokām aproces un pirkstos vilka gredzenus. Tikai augsti situēti sabiedrības locekļi valkāja vairāk rotu, un tās bija īpaši kvalitatīvas.
Jau mūsu ēras pirmajos gadu simtos dažādām ciltīm bija savdabīgas apģērba, rotāšanās un apbedīšanas tradīcijas. Pēc atrastajām senlietām un audumu fragmentiem iespējams rekonstruēt pat no 7. līdz 13. gadsimtam valkāto apģērbu. Līdz pat 13. gadsimtam kurši mēdza aizgājējus sadedzināt, bet, līdz ar kristietības ienākšanu Latvijas teritorijā, virsroku ņem apbedīšanas tradīcija. Pārsvarā baltu ciltīs mirušos apbedīja, tādejādi ļaujot artefaktiem saglabāties un dot mums kaut nelielu priekšstatu par tā laika apģērbu.