GALERIJA: DARBA UN IKDIENAS APĢĒRBS

Līdzīgi kā kaimiņu tautām latviešu zemnieku ikdienas (darba) apģērbs bija vienkāršs, praktisks un izturīgs, tas “neuzrāda redzamas reģionālās atšķirības” (Grolsted 1988, 4). Piemērojoties klimatiskajiem apstākļiem, Latvijas teritorijā tauta vairāk nēsāja siltās drēbes, kas tika darinātas no vilnas un nātna (linu šķiedras) auduma.

Darba apģērba izejmateriāls, piegriezums un komplektējums līdz pat 19. gs. beigām palika nemainīgs, tikai goda tērpus šuva pēc jaunākās modes, lai gan bieži nav iespējams novilkt robežu starp darba un goda tērpu, jo apvalkātais un savu aktualitāti zaudējušais izejamais tērps tika novalkāts darbā. Darba tērpa piegriezums laika gaitā mainījās maz, bet izejamos tērpos vērojamas jaunākās modes tendences, kas laukos neizrāda tik spilgtu izpausmi kā pilsētās.

Pastāvošais saimniekošanas veids un ziemeļnieciskie klimatiskie apstākļi noteica dalījumu darba/godu un vasaras/ziemas apģērbā.

TŪJAS SIEVAS ZIEMAS TĒRPS

• Krekls – taisna piegriezuma garš (līdz puslielam) ar baltu izšuvumu un atlokāmu apkakli;
• Brunči – jostasvietā brīvās krokās sakrokoti kupli, audums svītrains vai rūtains;
• Jaka – ar nedaudz pagarinātu jostasvietu un faltīm;
• Galvassega – siltā ziemas cepure;
• Kāju āvums – adītas garās (līdz celim) zeķes, pelēkas, baltas vai svītrainas;
• Rotas – krekla aizdarei lieto nelielu saktiņu vai auduma lentītes.

Uz pleciem var likt pirkta auduma zīda lakatu, lakata stūrus ieliekot jakā. Attēlā redzamais tērps komplektēts ar sedzamajiem brunčiem vai pussvārčiem, kurus parasti sedza uz pleciem sliktos laika apstākļos.

Tērpa autore: Ruta Legzdiņa.

TŪJAS SIEVAS/MEITAS VASARAS/DARBA TĒRPS

• Krekls – tunikveida piegriezuma (līdz puslielam) ar atlokāmu apkakli un aprocēm. Kreklu rotā neliels balto darbu izšuvums;
• Brunči – jostasvietā brīvās krokās sakrokoti kupli, audums svītrains vai rūtains;
• Veste – īsa, pieguļoša;
• Galvassega - pašausts kokvilnas/lina rūtains lakatiņš, kuru var sasiet pakausī, zem zoda vai aptīt ap galvu;
• Kāju āvums – adītas garās (līdz celim) zeķes, pelēkas, baltas vai svītrainas;
• Rotas – krekla aizdarei lieto nelielu diegu pogu vai auduma lentītes.

Tā kā attēlā redzamais ir vasaras darba tērps, tas darināts no lina un kokvilnas. Komplektā iederas arī priekšauts.

Tērpa autore: Māra Eglīte.

Ikdienas (darba) brunči parasti bija vienkrāsaini, svītraini vai rūtaini, tie bija nātni vai pusvilnas. Brunču platums svārstījās ap 160-180 cm, bet garums bija atkarīgs no steļļu platuma – cik platu audumu varēja noaust mājas stellēs (70, 85 cm u.c.).

DARBA TĒRPS
Autores: Edīte Miķelsone (pa kreisi) un Vēsma Bērziņa (pa labi).

Latvijas teritorijā 19. gs. 2. pusē  un 20. gs. sākumā tika valkāti darba un svētdienas priekšauti.

Darba priekšauti pārsvarā bija patumši un nerotāti, šūti no mājausta svītraina, vai rūtaina nātna auduma. Tā kā darba priekšautu uzdevums bija maksimāli pasargāt apģērbu no nosmērēšanās, tie bija apjomīgi.

19.-20. gs. mijā svētdienas priekšauti pārsvarā bija balti, rotāti ar baltu vai krāsainu izšuvumu, iešūtām pirktajām mežģīnēm, aptamborētu apakšmalu vai darināti kādā no modē nākušām rokdarbu tehnikām.

VASARAS TĒRPS
Autores: Antra Cifersone (pa kreisi) un Elita Gailīte-Grauduma (pa labi).

Teksts no Aijas Jansones grāmatas “Tautastērpa komplektēšanas pamati” (2021). Informācija par Latvijas Nacionālā kultūras centra izdevumiem un to iegādi: https://www.lnkc.gov.lv/lv/izdevumigramatas.