Galerija: bērnu tērpi

Katru gadu Latvijas Nacionālais kultūras centrs projekta “Katram savu tautastērpu” ietvaros veido Dienrādi. 2020. gadā tajā varēja aplūkot dažādus bērnu tērpus, ar ko aicinām iepazīties šajā galerijā.

“Dienrādis 2020 ir mūsu atmiņas par bērnībā sapņoto. Bērnībā tagadne ir sapnis par nākotni. Nākotne šķiet tāla un neizmērojama. Tautastērps saista pagātni ar nākotni un iekļauj mūsu esamību vēsturē.”

Kalendāru veidoja Lana Kazlauskiene, Linda Rubena un Astra Spalvēna. Foto autore – Aiga Rēdmane.

Mūsdienās tautastērps ir svētku apģērbs, ko velk īpašās reizēs – kāzās, Dziesmu un deju svētkos vai starptautiskos notikumos, lai uzsvērtu nacionālo vai reģionālo piederību. Etnogrāfiskie materiāli ļauj secināt, ka tradicionālie bērnu tērpi visā Latvijā ir tāda paša komplektējuma un piegriezuma kā pieaugušajiem, ar kultūrvēsturisko novadu atšķirībām. Mūsdienu darinājumos bērnu tērpi ir tikpat grezni kā pieaugušajiem.

Puišu tērps ir līdzīgs pieaugušu vīru tērpam, ko papildina ar dekoratīvām detaļām. Piemēram, zem apkakles var siet kakla lakatiņu. Tas jāsien tā, lai tikai mazi stūrīši paliktu brīvi. Pie garajām biksēm velk īsās adītās zeķes, bet pie pusgarām biksēm – garās. Zeķu valnīši var būt rakstaini un grezni. Bikšu gali salikti zeķēs, un kājas ieautas pastalās. Zēni var aut arī melnas kurpes, bet ne zābakus – tie ir pieaugušu vīru apavi.

Meitenes tērpa pamata sastāvdaļas ir brunči un krekls, ko vecākas meitenes papildina ar jaku un ņieburu, darinātu pēc novada tradīcijas. Baltās vai izšūtās villaines gan ir tikai pieaugušo sieviešu tērpu sastāvdaļa. Meitenes vēsā laikā uz pleciem var segt lielu austo lakatu. Svētku reizē lakats ir ne tikai siltumam, bet arī greznumam – tas ir tērpa rota, it īpaši, ja tas ir pirkts, rakstains smalkvilnas lakats. Lakatu var siet arī galvā – gan greznumam, gan siltumam.

Kurzemnieces savām meitām šuva tādas pašas burstes (ņieburus) ar samta apmalojumu kā pieaugušām sievām. Viņu pūralādēs ir saglabājušies apģērba gabali, kas darināti pat pirms vairākām paaudzēm – kā šajā attēlā redzamais ņieburs. Arī mūsdienās, komplektējot tērpu, iespējams kombinēt labi saglabātas, no iepriekšējām paaudzēm mantotas lietas kopā ar no jauna darinātām – gluži tāpat kā sendienās.

Puišu godu tērpi ir īpaši grezni – svētkos nepiedien iet tikai kreklā. Var vilkt vesti – vienkrāsainu, svītrainu vai rūtainu, ar vienrindu vai divrindu pogām. Vēl svinīgāk izskatās pusgarie svārki ar divrindu pogām un rotājumiem, piemēram greznie suitu bruslaki. Bikses apjož ar ādas siksnu, šauru celainīti vai prievīti. Rakstainās jostas ir tikai sieviešu apģērba sastāvdaļa. Īpašos godos vecāki puiši var apjozt greznās metāla ķēžu jostas, piemēram, Alsungas sleņģeni, kā šajā attēlā. Kā papildu rotājums puišu un meitu svētku tērpiem ir ar stikla pērlītēm izadīti dūrgali jeb mauči.

Puiša tērpu pamatā veido balts krekls, bikses, un bieži arī veste. Kreklu šuj no balta lina auduma tradicionālajā tunikveida piegriezumā. Krekla apkaklīti var sapogāt ar diegu pogu, saspraust ar krekla saktiņu, siet kokvilnas vai zīda lakatiņu. Biksēm izmanto lina, vilnas vai pusvilnas audumu, kas var būt vienkrāsains, strīpains vai rūtains. Zēniem var šūt garās vai pusgarās bikses ar aizdarēm. Senākā bikšu aizdare ir ar klapi bikšu priekšā, bet jaunākā – ar podziņām sānos. Tautas tērpa bikses valkā nebuktētas.

Meitenes tērpa pamatā ir balts taisna piegriezuma lina vai kokvilnas krekls ar vai bez rotājumiem atbilstoši novada tradīcijām. Meiteņu krekli sniedzas līdz puslielam, ar nelieliem šķēlumiņiem sānos. Tā valkātājai dejojot un griežoties, krekls pilda apakšsvārku funkciju. Brunču garums ir virs potītes, bet Nīcas tērpam – līdz puslielam. Šo savdabību būtu ieteicams saglabāt, darinot tērpu mūsdienās. Brunču kuplums tradicionāli ir proporcijās 1:3. Meiteņu brunči var būt strīpaini, rūtaini, rakstaini vai vienkrāsaini, darināti no vilnas vai lina auduma.

Vaļējus matus pie tautas tērpa nemēdz nēsāt. Meitenes matus parasti pin vienā vai divās bizēs, vairāk pakausī, nevis virs ausīm. Garu matu īpašnieces ierasto bižu vietā var izmēģināt dažādus matu sakārtojumus, kuriem pamatā ir bizes, piemēram, var iepīt lentas un veidot greznu galvas rotu, saliekot bizes vainagā ap galvu vai veidojot tā sauktos dubultos kliņģerus. Matos var pīt krāsainas dažāda platuma lentas, taču parasti neizvēlas melnas un baltas lentas.

Vainagam ir simboliska nozīme – to liek galvā tikai neprecētas meitas. Sākot no 12 gadu vecuma, meitenes var likt galvā dažāda veida šauros vainadziņus atbilstoši novada tradīcijām. Grezni ir ar pērlēm izšūtie un spangu (apaļu metāla podziņu) vainagi. Visa vecuma meitenes var siet galvā lakatiņus un rotāties ar ziedu vainagiem. Īpašs tērpa rotājums ir josta, tomēr austajām jostām jāatbilst bērnu augumam un tās var nebūt tik greznas un platas kā pieaugušo jostas. Platās rakstainās jostas sāk nēsāt no 12 gadu vecuma, tāpat kā vainagus.

Meitenes kājās var vilkt gaišas adītās zeķes - īsās vai garās, līdz celim. Pie adītajām zeķēm var vilkt pastalas, kas ērtuma un kustību brīvības dēļ būs īpaši piemērotas mazākiem bērniem. Vecākas meitenes, īpaši godos, velk kurpes un pie tām vairāk piederas garās zeķes mežģīņu adījumā. Lai zeķes nenobruktu, tās zem ceļa apsien ar paķelēm (pītām vai austām dzijas lentēm).

Vīru un zēnu galvassega ir cepure. Ziemā zēni liek galvā siltās ziemas cepures, bet vasarā – salmenīcas vai naģenes (cepures ar nagu). Galvassegu ieteicams likt galvā svētku reizēs vai dziedot, bet ne dejojot. Cepure gan rotā, gan papildina tērpu.

Meiteņu svētku tērpi ir koši un piesaista uzmanību – spilgtas krāsas vai rakstaini brunči, jakas no raibiem vai vienkrāsainiem audumiem, rotātas ar dekoratīvām nošuvēm, lentām un puķainiem lakatiem. Kā rotājumu krekla apkaklītes aizdarei var lietot nelielu saktiņu. Tautas tērps ir īpašs apģērbs gan bērniem, gan pieaugušajiem, tomēr, ja to “pieradinām” – iepazīstam un valkājam – tas kļūst ne tikai par oficiālu parādes tērpu, bet arī personisku svētku sastāvdaļu.