Jau mūsu ēras pirmajos gadu simtos dažādām baltu cilšu grupām bija savdabīgas apģērba, rotāšanās un apbedīšanas tradīcijas. Pēc atrastajām senlietām un audumu fragmentiem iespējams rekonstruēt pat no 7. līdz 13. gadsimtam valkāto apģērbu. Līdz pat 13. gadsimtam kurši mēdza aizgājējus sadedzināt, bet, līdz ar kristietības ienākšanu Latvijas teritorijā, virsroku ņem apbedīšanas tradīcija. Pārsvarā baltu ciltīs mirušos apbedīja, tādejādi ļaujot artefaktiem saglabāties un dot mums kaut nelielu priekšstatu par tā laika apģērbu.
Kurzeme jeb Kursa ir kultūrvēsturisks novads Latvijas rietumu daļā. Kurzemes novada tautastērpi bija izplatīti teritorijā, kuru senāk apdzīvoja kurši un lībieši.
Latgali no Sēlijas atdala Daugava un no Vidzemes — Aiviekste un Pededze. Austrumos Latgale robežojas ar Krievijas Federāciju, dienvidaustrumos ar Baltkrievijas Republiku.
Kurzeme jeb Kursa ir kultūrvēsturisks novads Latvijas rietumu daļā. Kurzemes novada tautastērpi bija izplatīti teritorijā, kuru senāk apdzīvoja kurši un lībieši. Pateicoties aktīvajiem jūras sakariem, 19. gadsimta beigās tērpos ienāca Latvijai netradicionāli materiāli - tērpu apdarei bagātīgi izmantoja no ārzemēm atvestās lentas, vizuļus, pērles, zīda un samta audumus. Taču dažās Kurzemes daļās ir saglabājušās arī ļoti arhaiskas, pat vairāku gadsimtu senas sieviešu apģērba daļas, kā spangu vainagi un tumši zilās mēlenes, kas raksturīgas Kuldīgas apriņķa tērpiem. Arī daudzu gadsimtu senais villaiņu darināšanas un segšanas veids uz viena pleca atrodams Dienvidkurzemē.
Kurzeme jeb Kursa ir kultūrvēsturisks novads Latvijas rietumu daļā. Kurzemes novada tautastērpi bija izplatīti teritorijā, kuru senāk apdzīvoja kurši un lībieši. Pateicoties aktīvajiem jūras sakariem, 19. gadsimta beigās tērpos ienāca Latvijai netradicionāli materiāli - tērpu apdarei bagātīgi izmantoja no ārzemēm atvestās lentas, vizuļus, pērles, zīda un samta audumus. Taču dažās Kurzemes daļās ir saglabājušās arī ļoti arhaiskas, pat vairāku gadsimtu senas sieviešu apģērba daļas, kā spangu vainagi un tumši zilās mēlenes, kas raksturīgas Kuldīgas apriņķa tērpiem. Arī daudzu gadsimtu senais villaiņu darināšanas un segšanas veids uz viena pleca atrodams Dienvidkurzemē.
Vidzemi no Latgales atdala Pededzes un Aiviekstes upes, no Sēlijas un Zemgales - Daugava, bet ziemeļos tā robežojas ar Igaunijas Republiku. Vidzemē tradicionāli izšķir vairākus tautastērpu nēsāšanas un darināšanas tipus un apvidus: Piebalgas, Lielvārdes, Krustpils, Rietumvidzemes, Ziemeļvidzemes un Austrumvidzemes.
Latgale ir kultūrvēsturisks apgabals Latvijas austrumdaļā. Tās ir seno latgaļu apdzīvotās teritorijas, kur vērojama aktīva mijiedarbība ar kaimiņos esošajiem slāvu un daļēji arī Baltijas somu etnosiem. Daudzu gadsimtu garumā tā bijusi etniski un reliģiski jaukta teritorija. Latgalē izšķir divus tautastērpu novadus: Ziemeļlatgale un Dienvidlatgale.Dienvidlatgales tērpu novads aptver kādreizējo Daugavpils, Rēzeknes un Ludzas apriņķa lielāko daļu, par robežšķirtni aptuveni uzskatot senāko Kārsavas, Mērdzenes un Nautrēnu pagastu teritoriju. Kādreizējā Daugavpils apriņķa rietumdaļa, kas veido Krustpils tautastērpa novadu, pieskaitāms Vidzemes tautastērpiem.
Men's everyday costume consisted of a linen shirt, woolen trousers, a jacket, leg bindings and a hat. These garments appeared to be free of ethnic variations in style since the clothing was practical and without special decorations. The footwear consisted of leather ankle boots. Outer garments were fastened with a leather belt, which was sometimes decorated with metal bindings. Adornments were used more for practical purposes – pinning up shirts and jackets. They were used in small numbers – sometimes men put on armbands and rings on their fingers. Only members of society with high ranking social status wore a larger number of adornments.